Definify.com
Definition 2024
causaturus
causaturus
Latin
Participle
causātūrus m (feminine causātūra, neuter causātūrum); first/second declension
- about to dispute
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | causātūrus | causātūra | causātūrum | causātūrī | causātūrae | causātūra | |
| genitive | causātūrī | causātūrae | causātūrī | causātūrōrum | causātūrārum | causātūrōrum | |
| dative | causātūrō | causātūrō | causātūrīs | ||||
| accusative | causātūrum | causātūram | causātūrum | causātūrōs | causātūrās | causātūra | |
| ablative | causātūrō | causātūrā | causātūrō | causātūrīs | |||
| vocative | causātūre | causātūra | causātūrum | causātūrī | causātūrae | causātūra | |