Definify.com
Definition 2024
completus
completus
Latin
Participle
complētus m (feminine complēta, neuter complētum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | complētus | complēta | complētum | complētī | complētae | complēta | |
| genitive | complētī | complētae | complētī | complētōrum | complētārum | complētōrum | |
| dative | complētō | complētō | complētīs | ||||
| accusative | complētum | complētam | complētum | complētōs | complētās | complēta | |
| ablative | complētō | complētā | complētō | complētīs | |||
| vocative | complēte | complēta | complētum | complētī | complētae | complēta | |
Adjective
complētus m (feminine complēta, neuter complētum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | complētus | complēta | complētum | complētī | complētae | complēta | |
| genitive | complētī | complētae | complētī | complētōrum | complētārum | complētōrum | |
| dative | complētō | complētō | complētīs | ||||
| accusative | complētum | complētam | complētum | complētōs | complētās | complēta | |
| ablative | complētō | complētā | complētō | complētīs | |||
| vocative | complēte | complēta | complētum | complētī | complētae | complēta | |
Related terms
Descendants
References
- completus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- completus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “completus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.