Definify.com
Definition 2024
consolaturus
consolaturus
Latin
Participle
consōlātūrus m (feminine consōlātūra, neuter consōlātūrum); first/second declension
- about to console
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | consōlātūrus | consōlātūra | consōlātūrum | consōlātūrī | consōlātūrae | consōlātūra | |
| genitive | consōlātūrī | consōlātūrae | consōlātūrī | consōlātūrōrum | consōlātūrārum | consōlātūrōrum | |
| dative | consōlātūrō | consōlātūrō | consōlātūrīs | ||||
| accusative | consōlātūrum | consōlātūram | consōlātūrum | consōlātūrōs | consōlātūrās | consōlātūra | |
| ablative | consōlātūrō | consōlātūrā | consōlātūrō | consōlātūrīs | |||
| vocative | consōlātūre | consōlātūra | consōlātūrum | consōlātūrī | consōlātūrae | consōlātūra | |