Definify.com

Definition 2024


debilitatus

debilitatus

Latin

Participle

dēbilitātus m (feminine dēbilitāta, neuter dēbilitātum); first/second declension

  1. crippled, maimed
  2. debilitated, weakened

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
nominative dēbilitātus dēbilitāta dēbilitātum dēbilitātī dēbilitātae dēbilitāta
genitive dēbilitātī dēbilitātae dēbilitātī dēbilitātōrum dēbilitātārum dēbilitātōrum
dative dēbilitātō dēbilitātō dēbilitātīs
accusative dēbilitātum dēbilitātam dēbilitātum dēbilitātōs dēbilitātās dēbilitāta
ablative dēbilitātō dēbilitātā dēbilitātō dēbilitātīs
vocative dēbilitāte dēbilitāta dēbilitātum dēbilitātī dēbilitātae dēbilitāta

References

  • Félix Gaffiot (1934), “debilitatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.
  • Meissner, Carl; Auden, Henry William (1894) Latin Phrase-Book, London: Macmillan and Co.
    • to be bowed down, prostrated by grief: aegritudine afflictum, debilitatum esse, iacēre
    • to be completely prostrated by fear: metu fractum et debilitatum, perculsum esse