Definify.com
Definition 2024
decantaturus
decantaturus
Latin
Participle
dēcantātūrus m (feminine dēcantātūra, neuter dēcantātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dēcantātūrus | dēcantātūra | dēcantātūrum | dēcantātūrī | dēcantātūrae | dēcantātūra | |
| genitive | dēcantātūrī | dēcantātūrae | dēcantātūrī | dēcantātūrōrum | dēcantātūrārum | dēcantātūrōrum | |
| dative | dēcantātūrō | dēcantātūrō | dēcantātūrīs | ||||
| accusative | dēcantātūrum | dēcantātūram | dēcantātūrum | dēcantātūrōs | dēcantātūrās | dēcantātūra | |
| ablative | dēcantātūrō | dēcantātūrā | dēcantātūrō | dēcantātūrīs | |||
| vocative | dēcantātūre | dēcantātūra | dēcantātūrum | dēcantātūrī | dēcantātūrae | dēcantātūra | |