Definify.com
Definition 2024
decuriaturus
decuriaturus
Latin
Participle
decuriātūrus m (feminine decuriātūra, neuter decuriātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | decuriātūrus | decuriātūra | decuriātūrum | decuriātūrī | decuriātūrae | decuriātūra | |
| genitive | decuriātūrī | decuriātūrae | decuriātūrī | decuriātūrōrum | decuriātūrārum | decuriātūrōrum | |
| dative | decuriātūrō | decuriātūrō | decuriātūrīs | ||||
| accusative | decuriātūrum | decuriātūram | decuriātūrum | decuriātūrōs | decuriātūrās | decuriātūra | |
| ablative | decuriātūrō | decuriātūrā | decuriātūrō | decuriātūrīs | |||
| vocative | decuriātūre | decuriātūra | decuriātūrum | decuriātūrī | decuriātūrae | decuriātūra | |