Definify.com
Definition 2024
dimicaturus
dimicaturus
Latin
Verb
dīmicātūrus esse
- future active infinitive of dīmicō
Participle
dīmicātūrus m (feminine dīmicātūra, neuter dīmicātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dīmicātūrus | dīmicātūra | dīmicātūrum | dīmicātūrī | dīmicātūrae | dīmicātūra | |
| genitive | dīmicātūrī | dīmicātūrae | dīmicātūrī | dīmicātūrōrum | dīmicātūrārum | dīmicātūrōrum | |
| dative | dīmicātūrō | dīmicātūrō | dīmicātūrīs | ||||
| accusative | dīmicātūrum | dīmicātūram | dīmicātūrum | dīmicātūrōs | dīmicātūrās | dīmicātūra | |
| ablative | dīmicātūrō | dīmicātūrā | dīmicātūrō | dīmicātūrīs | |||
| vocative | dīmicātūre | dīmicātūra | dīmicātūrum | dīmicātūrī | dīmicātūrae | dīmicātūra | |