Definify.com
Definition 2025
intentaturus
intentaturus
Latin
Participle
intentātūrus m (feminine intentātūra, neuter intentātūrum); first/second declension
- about to extend
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | intentātūrus | intentātūra | intentātūrum | intentātūrī | intentātūrae | intentātūra | |
| genitive | intentātūrī | intentātūrae | intentātūrī | intentātūrōrum | intentātūrārum | intentātūrōrum | |
| dative | intentātūrō | intentātūrō | intentātūrīs | ||||
| accusative | intentātūrum | intentātūram | intentātūrum | intentātūrōs | intentātūrās | intentātūra | |
| ablative | intentātūrō | intentātūrā | intentātūrō | intentātūrīs | |||
| vocative | intentātūre | intentātūra | intentātūrum | intentātūrī | intentātūrae | intentātūra | |