Definify.com
Definition 2024
interminatus
interminatus
Latin
Participle
interminātus m (feminine intermināta, neuter interminātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | interminātus | intermināta | interminātum | interminātī | interminātae | intermināta | |
| genitive | interminātī | interminātae | interminātī | interminātōrum | interminātārum | interminātōrum | |
| dative | interminātō | interminātō | interminātīs | ||||
| accusative | interminātum | interminātam | interminātum | interminātōs | interminātās | intermināta | |
| ablative | interminātō | interminātā | interminātō | interminātīs | |||
| vocative | intermināte | intermināta | interminātum | interminātī | interminātae | intermināta | |
References
- interminatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- interminatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “interminatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.