Definify.com
Definition 2024
lamentaturus
lamentaturus
Latin
Participle
lamentātūrus m (feminine lamentātūra, neuter lamentātūrum); first/second declension
- about to lament
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | lamentātūrus | lamentātūra | lamentātūrum | lamentātūrī | lamentātūrae | lamentātūra | |
| genitive | lamentātūrī | lamentātūrae | lamentātūrī | lamentātūrōrum | lamentātūrārum | lamentātūrōrum | |
| dative | lamentātūrō | lamentātūrō | lamentātūrīs | ||||
| accusative | lamentātūrum | lamentātūram | lamentātūrum | lamentātūrōs | lamentātūrās | lamentātūra | |
| ablative | lamentātūrō | lamentātūrā | lamentātūrō | lamentātūrīs | |||
| vocative | lamentātūre | lamentātūra | lamentātūrum | lamentātūrī | lamentātūrae | lamentātūra | |