Definify.com
Definition 2024
regnaturus
regnaturus
Latin
Participle
rēgnātūrus m (feminine rēgnātūra, neuter rēgnātūrum); first/second declension
- about to reign
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | rēgnātūrus | rēgnātūra | rēgnātūrum | rēgnātūrī | rēgnātūrae | rēgnātūra | |
| genitive | rēgnātūrī | rēgnātūrae | rēgnātūrī | rēgnātūrōrum | rēgnātūrārum | rēgnātūrōrum | |
| dative | rēgnātūrō | rēgnātūrō | rēgnātūrīs | ||||
| accusative | rēgnātūrum | rēgnātūram | rēgnātūrum | rēgnātūrōs | rēgnātūrās | rēgnātūra | |
| ablative | rēgnātūrō | rēgnātūrā | rēgnātūrō | rēgnātūrīs | |||
| vocative | rēgnātūre | rēgnātūra | rēgnātūrum | rēgnātūrī | rēgnātūrae | rēgnātūra | |