Definify.com
Definition 2024
acclamaturus
acclamaturus
Latin
Participle
acclāmātūrus m (feminine acclāmātūra, neuter acclāmātūrum); first/second declension
- about to exclaim
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | acclāmātūrus | acclāmātūra | acclāmātūrum | acclāmātūrī | acclāmātūrae | acclāmātūra | |
| genitive | acclāmātūrī | acclāmātūrae | acclāmātūrī | acclāmātūrōrum | acclāmātūrārum | acclāmātūrōrum | |
| dative | acclāmātūrō | acclāmātūrō | acclāmātūrīs | ||||
| accusative | acclāmātūrum | acclāmātūram | acclāmātūrum | acclāmātūrōs | acclāmātūrās | acclāmātūra | |
| ablative | acclāmātūrō | acclāmātūrā | acclāmātūrō | acclāmātūrīs | |||
| vocative | acclāmātūre | acclāmātūra | acclāmātūrum | acclāmātūrī | acclāmātūrae | acclāmātūra | |