Definify.com

Definition 2024

alucinor

alucinor

Latin

Alternative forms

Verb

ālūcinor ‎(present infinitive ālūcinārī, perfect active ālūcinātus sum); first conjugation, deponent

  1. I wander in mind, talk idly, prate, dream.

Inflection

   Conjugation of alucinor (first conjugation, deponent)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ālūcinor ālūcināris, ālūcināre ālūcinātur ālūcināmur ālūcināminī ālūcinantur
imperfect ālūcinābar ālūcinābāris, ālūcinābāre ālūcinābātur ālūcinābāmur ālūcinābāminī ālūcinābantur
future ālūcinābor ālūcināberis, ālūcinābere ālūcinābitur ālūcinābimur ālūcinābiminī ālūcinābuntur
perfect ālūcinātus + present active indicative of sum
pluperfect ālūcinātus + imperfect active indicative of sum
future perfect ālūcinātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ālūciner ālūcinēris, ālūcinēre ālūcinētur ālūcinēmur ālūcinēminī ālūcinentur
imperfect ālūcinārer ālūcinārēris, ālūcinārēre ālūcinārētur ālūcinārēmur ālūcinārēminī ālūcinārentur
perfect ālūcinātus + present active subjunctive of sum
pluperfect ālūcinātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — ālūcināre — — ālūcināminī —
future — ālūcinātor ālūcinātor — — ālūcinantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives ālūcinārī ālūcinātus esse ālūcinātūrus esse — — —
participles ālūcināns ālūcinātus ālūcinātūrus — — ālūcinandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
ālūcinārī ālūcinandī ālūcinandō ālūcinandum ālūcinātum ālūcinātū

Derived terms

Descendants

References

Etymology

Possibly from Ancient Greek ἀλύω ‎(alúō, “to wander in mind, to roam”), with influence from other -cinor verbs. See ambulō.

Pronunciation

  • (Classical) IPA(key): /aːˈluː.ki.nor/, [aːˈɫuː.kɪ.nɔr]

Similar Results