Definify.com
Definition 2024
anathematizaturus
anathematizaturus
Latin
Participle
anathematīzātūrus m (feminine anathematīzātūra, neuter anathematīzātūrum); first/second declension
- about to curse
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | anathematīzātūrus | anathematīzātūra | anathematīzātūrum | anathematīzātūrī | anathematīzātūrae | anathematīzātūra | |
| genitive | anathematīzātūrī | anathematīzātūrae | anathematīzātūrī | anathematīzātūrōrum | anathematīzātūrārum | anathematīzātūrōrum | |
| dative | anathematīzātūrō | anathematīzātūrō | anathematīzātūrīs | ||||
| accusative | anathematīzātūrum | anathematīzātūram | anathematīzātūrum | anathematīzātūrōs | anathematīzātūrās | anathematīzātūra | |
| ablative | anathematīzātūrō | anathematīzātūrā | anathematīzātūrō | anathematīzātūrīs | |||
| vocative | anathematīzātūre | anathematīzātūra | anathematīzātūrum | anathematīzātūrī | anathematīzātūrae | anathematīzātūra | |