Definify.com
Definition 2024
appellaturus
appellaturus
Latin
Participle
appellātūrus m (feminine appellātūra, neuter appellātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | appellātūrus | appellātūra | appellātūrum | appellātūrī | appellātūrae | appellātūra | |
| genitive | appellātūrī | appellātūrae | appellātūrī | appellātūrōrum | appellātūrārum | appellātūrōrum | |
| dative | appellātūrō | appellātūrō | appellātūrīs | ||||
| accusative | appellātūrum | appellātūram | appellātūrum | appellātūrōs | appellātūrās | appellātūra | |
| ablative | appellātūrō | appellātūrā | appellātūrō | appellātūrīs | |||
| vocative | appellātūre | appellātūra | appellātūrum | appellātūrī | appellātūrae | appellātūra | |