Definify.com
Definition 2024
asseveraturus
asseveraturus
Latin
Participle
assevērātūrus m (feminine assevērātūra, neuter assevērātūrum); first/second declension
- about to assert
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | assevērātūrus | assevērātūra | assevērātūrum | assevērātūrī | assevērātūrae | assevērātūra | |
| genitive | assevērātūrī | assevērātūrae | assevērātūrī | assevērātūrōrum | assevērātūrārum | assevērātūrōrum | |
| dative | assevērātūrō | assevērātūrō | assevērātūrīs | ||||
| accusative | assevērātūrum | assevērātūram | assevērātūrum | assevērātūrōs | assevērātūrās | assevērātūra | |
| ablative | assevērātūrō | assevērātūrā | assevērātūrō | assevērātūrīs | |||
| vocative | assevērātūre | assevērātūra | assevērātūrum | assevērātūrī | assevērātūrae | assevērātūra | |