Definify.com
Definition 2024
attestaturus
attestaturus
Latin
Participle
attestātūrus m (feminine attestātūra, neuter attestātūrum); first/second declension
- about to attest
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | attestātūrus | attestātūra | attestātūrum | attestātūrī | attestātūrae | attestātūra | |
| genitive | attestātūrī | attestātūrae | attestātūrī | attestātūrōrum | attestātūrārum | attestātūrōrum | |
| dative | attestātūrō | attestātūrō | attestātūrīs | ||||
| accusative | attestātūrum | attestātūram | attestātūrum | attestātūrōs | attestātūrās | attestātūra | |
| ablative | attestātūrō | attestātūrā | attestātūrō | attestātūrīs | |||
| vocative | attestātūre | attestātūra | attestātūrum | attestātūrī | attestātūrae | attestātūra | |