Definify.com
Definition 2024
bellaturus
bellaturus
Latin
Participle
bellātūrus m (feminine bellātūra, neuter bellātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | bellātūrus | bellātūra | bellātūrum | bellātūrī | bellātūrae | bellātūra | |
| genitive | bellātūrī | bellātūrae | bellātūrī | bellātūrōrum | bellātūrārum | bellātūrōrum | |
| dative | bellātūrō | bellātūrō | bellātūrīs | ||||
| accusative | bellātūrum | bellātūram | bellātūrum | bellātūrōs | bellātūrās | bellātūra | |
| ablative | bellātūrō | bellātūrā | bellātūrō | bellātūrīs | |||
| vocative | bellātūre | bellātūra | bellātūrum | bellātūrī | bellātūrae | bellātūra | |