Definify.com
Definition 2024
beneplaciturus
beneplaciturus
Latin
Participle
benēplacitūrus m (feminine benēplacitūra, neuter benēplacitūrum); first/second declension
- about to please
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | benēplacitūrus | benēplacitūra | benēplacitūrum | benēplacitūrī | benēplacitūrae | benēplacitūra | |
| genitive | benēplacitūrī | benēplacitūrae | benēplacitūrī | benēplacitūrōrum | benēplacitūrārum | benēplacitūrōrum | |
| dative | benēplacitūrō | benēplacitūrō | benēplacitūrīs | ||||
| accusative | benēplacitūrum | benēplacitūram | benēplacitūrum | benēplacitūrōs | benēplacitūrās | benēplacitūra | |
| ablative | benēplacitūrō | benēplacitūrā | benēplacitūrō | benēplacitūrīs | |||
| vocative | benēplacitūre | benēplacitūra | benēplacitūrum | benēplacitūrī | benēplacitūrae | benēplacitūra | |