Definify.com
Definition 2024
bidentatus
bidentatus
Latin
Adjective
bidentātus m (feminine bidentāta, neuter bidentātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | bidentātus | bidentāta | bidentātum | bidentātī | bidentātae | bidentāta | |
| genitive | bidentātī | bidentātae | bidentātī | bidentātōrum | bidentātārum | bidentātōrum | |
| dative | bidentātō | bidentātō | bidentātīs | ||||
| accusative | bidentātum | bidentātam | bidentātum | bidentātōs | bidentātās | bidentāta | |
| ablative | bidentātō | bidentātā | bidentātō | bidentātīs | |||
| vocative | bidentāte | bidentāta | bidentātum | bidentātī | bidentātae | bidentāta | |
Usage notes
- Used almost exclusively as a taxonomic epithet.
References
- Félix Gaffiot (1934), “bidentatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.
- bidentatus in Ramminger, Johann (accessed 16 July 2016) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700, pre-publication website, 2005-2016