Definify.com
Definition 2024
castigatus
castigatus
Latin
Participle
castīgātus m (feminine castīgāta, neuter castīgātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | castīgātus | castīgāta | castīgātum | castīgātī | castīgātae | castīgāta | |
| genitive | castīgātī | castīgātae | castīgātī | castīgātōrum | castīgātārum | castīgātōrum | |
| dative | castīgātō | castīgātō | castīgātīs | ||||
| accusative | castīgātum | castīgātam | castīgātum | castīgātōs | castīgātās | castīgāta | |
| ablative | castīgātō | castīgātā | castīgātō | castīgātīs | |||
| vocative | castīgāte | castīgāta | castīgātum | castīgātī | castīgātae | castīgāta | |
References
- castigatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- CASTIGATUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)