Definify.com
Definition 2024
collaboraturus
collaboraturus
Latin
Participle
collabōrātūrus m (feminine collabōrātūra, neuter collabōrātūrum); first/second declension
- about to collaborate
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | collabōrātūrus | collabōrātūra | collabōrātūrum | collabōrātūrī | collabōrātūrae | collabōrātūra | |
| genitive | collabōrātūrī | collabōrātūrae | collabōrātūrī | collabōrātūrōrum | collabōrātūrārum | collabōrātūrōrum | |
| dative | collabōrātūrō | collabōrātūrō | collabōrātūrīs | ||||
| accusative | collabōrātūrum | collabōrātūram | collabōrātūrum | collabōrātūrōs | collabōrātūrās | collabōrātūra | |
| ablative | collabōrātūrō | collabōrātūrā | collabōrātūrō | collabōrātūrīs | |||
| vocative | collabōrātūre | collabōrātūra | collabōrātūrum | collabōrātūrī | collabōrātūrae | collabōrātūra | |