Definify.com
Definition 2024
collaturus
collaturus
Latin
Verb
collātūrus esse
- future active infinitive of cōnferō
Participle
collātūrus m (feminine collātūra, neuter collātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | collātūrus | collātūra | collātūrum | collātūrī | collātūrae | collātūra | |
| genitive | collātūrī | collātūrae | collātūrī | collātūrōrum | collātūrārum | collātūrōrum | |
| dative | collātūrō | collātūrō | collātūrīs | ||||
| accusative | collātūrum | collātūram | collātūrum | collātūrōs | collātūrās | collātūra | |
| ablative | collātūrō | collātūrā | collātūrō | collātūrīs | |||
| vocative | collātūre | collātūra | collātūrum | collātūrī | collātūrae | collātūra | |