Definify.com
Definition 2024
collaudaturus
collaudaturus
Latin
Participle
collaudātūrus m (feminine collaudātūra, neuter collaudātūrum); first/second declension
- about to commend
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | collaudātūrus | collaudātūra | collaudātūrum | collaudātūrī | collaudātūrae | collaudātūra | |
| genitive | collaudātūrī | collaudātūrae | collaudātūrī | collaudātūrōrum | collaudātūrārum | collaudātūrōrum | |
| dative | collaudātūrō | collaudātūrō | collaudātūrīs | ||||
| accusative | collaudātūrum | collaudātūram | collaudātūrum | collaudātūrōs | collaudātūrās | collaudātūra | |
| ablative | collaudātūrō | collaudātūrā | collaudātūrō | collaudātūrīs | |||
| vocative | collaudātūre | collaudātūra | collaudātūrum | collaudātūrī | collaudātūrae | collaudātūra | |