Definify.com
Definition 2024
combinaturus
combinaturus
Latin
Participle
combīnātūrus m (feminine combīnātūra, neuter combīnātūrum); first/second declension
- about to combine
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | combīnātūrus | combīnātūra | combīnātūrum | combīnātūrī | combīnātūrae | combīnātūra | |
| genitive | combīnātūrī | combīnātūrae | combīnātūrī | combīnātūrōrum | combīnātūrārum | combīnātūrōrum | |
| dative | combīnātūrō | combīnātūrō | combīnātūrīs | ||||
| accusative | combīnātūrum | combīnātūram | combīnātūrum | combīnātūrōs | combīnātūrās | combīnātūra | |
| ablative | combīnātūrō | combīnātūrā | combīnātūrō | combīnātūrīs | |||
| vocative | combīnātūre | combīnātūra | combīnātūrum | combīnātūrī | combīnātūrae | combīnātūra | |