Definify.com
Definition 2024
combinatus
combinatus
Latin
Participle
combīnātus m (feminine combīnāta, neuter combīnātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | combīnātus | combīnāta | combīnātum | combīnātī | combīnātae | combīnāta | |
| genitive | combīnātī | combīnātae | combīnātī | combīnātōrum | combīnātārum | combīnātōrum | |
| dative | combīnātō | combīnātō | combīnātīs | ||||
| accusative | combīnātum | combīnātam | combīnātum | combīnātōs | combīnātās | combīnāta | |
| ablative | combīnātō | combīnātā | combīnātō | combīnātīs | |||
| vocative | combīnāte | combīnāta | combīnātum | combīnātī | combīnātae | combīnāta | |