Definify.com
Definition 2025
commendaturus
commendaturus
Latin
Participle
commendātūrus m (feminine commendātūra, neuter commendātūrum); first/second declension
- about to commend
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
nominative | commendātūrus | commendātūra | commendātūrum | commendātūrī | commendātūrae | commendātūra | |
genitive | commendātūrī | commendātūrae | commendātūrī | commendātūrōrum | commendātūrārum | commendātūrōrum | |
dative | commendātūrō | commendātūrō | commendātūrīs | ||||
accusative | commendātūrum | commendātūram | commendātūrum | commendātūrōs | commendātūrās | commendātūra | |
ablative | commendātūrō | commendātūrā | commendātūrō | commendātūrīs | |||
vocative | commendātūre | commendātūra | commendātūrum | commendātūrī | commendātūrae | commendātūra |