Definify.com
Definition 2024
communitus
communitus
Latin
Participle
commūnītus m (feminine commūnīta, neuter commūnītum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | commūnītus | commūnīta | commūnītum | commūnītī | commūnītae | commūnīta | |
| genitive | commūnītī | commūnītae | commūnītī | commūnītōrum | commūnītārum | commūnītōrum | |
| dative | commūnītō | commūnītō | commūnītīs | ||||
| accusative | commūnītum | commūnītam | commūnītum | commūnītōs | commūnītās | commūnīta | |
| ablative | commūnītō | commūnītā | commūnītō | commūnītīs | |||
| vocative | commūnīte | commūnīta | commūnītum | commūnītī | commūnītae | commūnīta | |
References
- communitus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- communitus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “communitus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.