Definify.com
Definition 2024
completivus
completivus
Latin
Adjective
complētīvus m (feminine complētīva, neuter complētīvum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | complētīvus | complētīva | complētīvum | complētīvī | complētīvae | complētīva | |
| genitive | complētīvī | complētīvae | complētīvī | complētīvōrum | complētīvārum | complētīvōrum | |
| dative | complētīvō | complētīvō | complētīvīs | ||||
| accusative | complētīvum | complētīvam | complētīvum | complētīvōs | complētīvās | complētīva | |
| ablative | complētīvō | complētīvā | complētīvō | complētīvīs | |||
| vocative | complētīve | complētīva | complētīvum | complētīvī | complētīvae | complētīva | |
References
- completivus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “completivus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.