Definify.com
Definition 2025
conaturus
conaturus
Latin
Participle
cōnātūrus m (feminine cōnātūra, neuter cōnātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | cōnātūrus | cōnātūra | cōnātūrum | cōnātūrī | cōnātūrae | cōnātūra | |
| genitive | cōnātūrī | cōnātūrae | cōnātūrī | cōnātūrōrum | cōnātūrārum | cōnātūrōrum | |
| dative | cōnātūrō | cōnātūrō | cōnātūrīs | ||||
| accusative | cōnātūrum | cōnātūram | cōnātūrum | cōnātūrōs | cōnātūrās | cōnātūra | |
| ablative | cōnātūrō | cōnātūrā | cōnātūrō | cōnātūrīs | |||
| vocative | cōnātūre | cōnātūra | cōnātūrum | cōnātūrī | cōnātūrae | cōnātūra | |