Definify.com
Definition 2024
concionaturus
concionaturus
Latin
Participle
concionātūrus m (feminine concionātūra, neuter concionātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | concionātūrus | concionātūra | concionātūrum | concionātūrī | concionātūrae | concionātūra | |
| genitive | concionātūrī | concionātūrae | concionātūrī | concionātūrōrum | concionātūrārum | concionātūrōrum | |
| dative | concionātūrō | concionātūrō | concionātūrīs | ||||
| accusative | concionātūrum | concionātūram | concionātūrum | concionātūrōs | concionātūrās | concionātūra | |
| ablative | concionātūrō | concionātūrā | concionātūrō | concionātūrīs | |||
| vocative | concionātūre | concionātūra | concionātūrum | concionātūrī | concionātūrae | concionātūra | |