Definify.com
Definition 2024
condemnaturus
condemnaturus
Latin
Participle
condemnātūrus m (feminine condemnātūra, neuter condemnātūrum); first/second declension
- about to condemn
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | condemnātūrus | condemnātūra | condemnātūrum | condemnātūrī | condemnātūrae | condemnātūra | |
| genitive | condemnātūrī | condemnātūrae | condemnātūrī | condemnātūrōrum | condemnātūrārum | condemnātūrōrum | |
| dative | condemnātūrō | condemnātūrō | condemnātūrīs | ||||
| accusative | condemnātūrum | condemnātūram | condemnātūrum | condemnātūrōs | condemnātūrās | condemnātūra | |
| ablative | condemnātūrō | condemnātūrā | condemnātūrō | condemnātūrīs | |||
| vocative | condemnātūre | condemnātūra | condemnātūrum | condemnātūrī | condemnātūrae | condemnātūra | |