Definify.com
Definition 2024
coniuratus
coniuratus
Latin
Participle
coniūrātus m (feminine coniūrāta, neuter coniūrātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | coniūrātus | coniūrāta | coniūrātum | coniūrātī | coniūrātae | coniūrāta | |
| genitive | coniūrātī | coniūrātae | coniūrātī | coniūrātōrum | coniūrātārum | coniūrātōrum | |
| dative | coniūrātō | coniūrātō | coniūrātīs | ||||
| accusative | coniūrātum | coniūrātam | coniūrātum | coniūrātōs | coniūrātās | coniūrāta | |
| ablative | coniūrātō | coniūrātā | coniūrātō | coniūrātīs | |||
| vocative | coniūrāte | coniūrāta | coniūrātum | coniūrātī | coniūrātae | coniūrāta | |
References
- coniuratus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers