Definify.com
Definition 2024
conivens
conivens
Latin
Participle
cōnīvēns m, f, n (genitive cōnīventis); third declension
Inflection
Third declension.
Number | Singular | Plural | |||
---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
nominative | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia | ||
genitive | cōnīventis | cōnīventium | |||
dative | cōnīventī | cōnīventibus | |||
accusative | cōnīventem | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia | |
ablative | cōnīvente, cōnīventī1 | cōnīventibus | |||
vocative | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia |
1When used purely as an adjective.