Definify.com
Definition 2024
conquesturus
conquesturus
Latin
Participle
conquestūrus m (feminine conquestūra, neuter conquestūrum); first/second declension
- about to lament
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | conquestūrus | conquestūra | conquestūrum | conquestūrī | conquestūrae | conquestūra | |
| genitive | conquestūrī | conquestūrae | conquestūrī | conquestūrōrum | conquestūrārum | conquestūrōrum | |
| dative | conquestūrō | conquestūrō | conquestūrīs | ||||
| accusative | conquestūrum | conquestūram | conquestūrum | conquestūrōs | conquestūrās | conquestūra | |
| ablative | conquestūrō | conquestūrā | conquestūrō | conquestūrīs | |||
| vocative | conquestūre | conquestūra | conquestūrum | conquestūrī | conquestūrae | conquestūra | |