Definify.com
Definition 2024
criminaturus
criminaturus
Latin
Participle
crīminātūrus m (feminine crīminātūra, neuter crīminātūrum); first/second declension
- about to accuse
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | crīminātūrus | crīminātūra | crīminātūrum | crīminātūrī | crīminātūrae | crīminātūra | |
| genitive | crīminātūrī | crīminātūrae | crīminātūrī | crīminātūrōrum | crīminātūrārum | crīminātūrōrum | |
| dative | crīminātūrō | crīminātūrō | crīminātūrīs | ||||
| accusative | crīminātūrum | crīminātūram | crīminātūrum | crīminātūrōs | crīminātūrās | crīminātūra | |
| ablative | crīminātūrō | crīminātūrā | crīminātūrō | crīminātūrīs | |||
| vocative | crīminātūre | crīminātūra | crīminātūrum | crīminātūrī | crīminātūrae | crīminātūra | |