Definify.com
Definition 2024
denotatus
denotatus
Latin
Participle
dēnotātus m (feminine dēnotāta, neuter dēnotātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dēnotātus | dēnotāta | dēnotātum | dēnotātī | dēnotātae | dēnotāta | |
| genitive | dēnotātī | dēnotātae | dēnotātī | dēnotātōrum | dēnotātārum | dēnotātōrum | |
| dative | dēnotātō | dēnotātō | dēnotātīs | ||||
| accusative | dēnotātum | dēnotātam | dēnotātum | dēnotātōs | dēnotātās | dēnotāta | |
| ablative | dēnotātō | dēnotātā | dēnotātō | dēnotātīs | |||
| vocative | dēnotāte | dēnotāta | dēnotātum | dēnotātī | dēnotātae | dēnotāta | |
References
- denotatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “denotatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.