Definify.com
Definition 2024
disciplinatus
disciplinatus
Latin
Adjective
discīplīnātus m (feminine discīplīnāta, neuter discīplīnātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | discīplīnātus | discīplīnāta | discīplīnātum | discīplīnātī | discīplīnātae | discīplīnāta | |
| genitive | discīplīnātī | discīplīnātae | discīplīnātī | discīplīnātōrum | discīplīnātārum | discīplīnātōrum | |
| dative | discīplīnātō | discīplīnātō | discīplīnātīs | ||||
| accusative | discīplīnātum | discīplīnātam | discīplīnātum | discīplīnātōs | discīplīnātās | discīplīnāta | |
| ablative | discīplīnātō | discīplīnātā | discīplīnātō | discīplīnātīs | |||
| vocative | discīplīnāte | discīplīnāta | discīplīnātum | discīplīnātī | discīplīnātae | discīplīnāta | |
References
- disciplinatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “disciplinatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.
- disciplinatus in Ramminger, Johann (accessed 16 July 2016) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700, pre-publication website, 2005-2016