Definify.com
Definition 2024
discruciaturus
discruciaturus
Latin
Participle
discruciātūrus m (feminine discruciātūra, neuter discruciātūrum); first/second declension
- about to torture
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | discruciātūrus | discruciātūra | discruciātūrum | discruciātūrī | discruciātūrae | discruciātūra | |
| genitive | discruciātūrī | discruciātūrae | discruciātūrī | discruciātūrōrum | discruciātūrārum | discruciātūrōrum | |
| dative | discruciātūrō | discruciātūrō | discruciātūrīs | ||||
| accusative | discruciātūrum | discruciātūram | discruciātūrum | discruciātūrōs | discruciātūrās | discruciātūra | |
| ablative | discruciātūrō | discruciātūrā | discruciātūrō | discruciātūrīs | |||
| vocative | discruciātūre | discruciātūra | discruciātūrum | discruciātūrī | discruciātūrae | discruciātūra | |