Definify.com
Definition 2024
disculciaturus
disculciaturus
Latin
Participle
disculciātūrus m (feminine disculciātūra, neuter disculciātūrum); first/second declension
- about to unshoe
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | disculciātūrus | disculciātūra | disculciātūrum | disculciātūrī | disculciātūrae | disculciātūra | |
| genitive | disculciātūrī | disculciātūrae | disculciātūrī | disculciātūrōrum | disculciātūrārum | disculciātūrōrum | |
| dative | disculciātūrō | disculciātūrō | disculciātūrīs | ||||
| accusative | disculciātūrum | disculciātūram | disculciātūrum | disculciātūrōs | disculciātūrās | disculciātūra | |
| ablative | disculciātūrō | disculciātūrā | disculciātūrō | disculciātūrīs | |||
| vocative | disculciātūre | disculciātūra | disculciātūrum | disculciātūrī | disculciātūrae | disculciātūra | |