Definify.com
Definition 2024
disseminaturus
disseminaturus
Latin
Participle
dissēminātūrus m (feminine dissēminātūra, neuter dissēminātūrum); first/second declension
- about to disseminate
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dissēminātūrus | dissēminātūra | dissēminātūrum | dissēminātūrī | dissēminātūrae | dissēminātūra | |
| genitive | dissēminātūrī | dissēminātūrae | dissēminātūrī | dissēminātūrōrum | dissēminātūrārum | dissēminātūrōrum | |
| dative | dissēminātūrō | dissēminātūrō | dissēminātūrīs | ||||
| accusative | dissēminātūrum | dissēminātūram | dissēminātūrum | dissēminātūrōs | dissēminātūrās | dissēminātūra | |
| ablative | dissēminātūrō | dissēminātūrā | dissēminātūrō | dissēminātūrīs | |||
| vocative | dissēminātūre | dissēminātūra | dissēminātūrum | dissēminātūrī | dissēminātūrae | dissēminātūra | |