Definify.com
Definition 2024
dissipaturus
dissipaturus
Latin
Participle
dissipātūrus m (feminine dissipātūra, neuter dissipātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dissipātūrus | dissipātūra | dissipātūrum | dissipātūrī | dissipātūrae | dissipātūra | |
| genitive | dissipātūrī | dissipātūrae | dissipātūrī | dissipātūrōrum | dissipātūrārum | dissipātūrōrum | |
| dative | dissipātūrō | dissipātūrō | dissipātūrīs | ||||
| accusative | dissipātūrum | dissipātūram | dissipātūrum | dissipātūrōs | dissipātūrās | dissipātūra | |
| ablative | dissipātūrō | dissipātūrā | dissipātūrō | dissipātūrīs | |||
| vocative | dissipātūre | dissipātūra | dissipātūrum | dissipātūrī | dissipātūrae | dissipātūra | |