Definify.com
Definition 2024
dissoluturus
dissoluturus
Latin
Participle
dissolutūrus m (feminine dissolutūra, neuter dissolutūrum); first/second declension
- about to unloose
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dissolutūrus | dissolutūra | dissolutūrum | dissolutūrī | dissolutūrae | dissolutūra | |
| genitive | dissolutūrī | dissolutūrae | dissolutūrī | dissolutūrōrum | dissolutūrārum | dissolutūrōrum | |
| dative | dissolutūrō | dissolutūrō | dissolutūrīs | ||||
| accusative | dissolutūrum | dissolutūram | dissolutūrum | dissolutūrōs | dissolutūrās | dissolutūra | |
| ablative | dissolutūrō | dissolutūrā | dissolutūrō | dissolutūrīs | |||
| vocative | dissolutūre | dissolutūra | dissolutūrum | dissolutūrī | dissolutūrae | dissolutūra | |