Definify.com
Definition 2024
disterminatus
disterminatus
Latin
Participle
disterminātus m (feminine distermināta, neuter disterminātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | disterminātus | distermināta | disterminātum | disterminātī | disterminātae | distermināta | |
| genitive | disterminātī | disterminātae | disterminātī | disterminātōrum | disterminātārum | disterminātōrum | |
| dative | disterminātō | disterminātō | disterminātīs | ||||
| accusative | disterminātum | disterminātam | disterminātum | disterminātōs | disterminātās | distermināta | |
| ablative | disterminātō | disterminātā | disterminātō | disterminātīs | |||
| vocative | distermināte | distermināta | disterminātum | disterminātī | disterminātae | distermināta | |