Definify.com
Definition 2024
ducenarius
ducenarius
Latin
Adjective
ducēnārius m (feminine ducēnāria, neuter ducēnārium); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ducēnārius | ducēnāria | ducēnārium | ducēnāriī | ducēnāriae | ducēnāria | |
| genitive | ducēnāriī | ducēnāriae | ducēnāriī | ducēnāriōrum | ducēnāriārum | ducēnāriōrum | |
| dative | ducēnāriō | ducēnāriō | ducēnāriīs | ||||
| accusative | ducēnārium | ducēnāriam | ducēnārium | ducēnāriōs | ducēnāriās | ducēnāria | |
| ablative | ducēnāriō | ducēnāriā | ducēnāriō | ducēnāriīs | |||
| vocative | ducēnārie | ducēnāria | ducēnārium | ducēnāriī | ducēnāriae | ducēnāria | |
References
- ducenarius in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- DUCENARIUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “ducenarius”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.