Definify.com
Definition 2025
emanaturus
emanaturus
Latin
Participle
ēmānātūrus m (feminine ēmānātūra, neuter ēmānātūrum); first/second declension
- about to emanate
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ēmānātūrus | ēmānātūra | ēmānātūrum | ēmānātūrī | ēmānātūrae | ēmānātūra | |
| genitive | ēmānātūrī | ēmānātūrae | ēmānātūrī | ēmānātūrōrum | ēmānātūrārum | ēmānātūrōrum | |
| dative | ēmānātūrō | ēmānātūrō | ēmānātūrīs | ||||
| accusative | ēmānātūrum | ēmānātūram | ēmānātūrum | ēmānātūrōs | ēmānātūrās | ēmānātūra | |
| ablative | ēmānātūrō | ēmānātūrā | ēmānātūrō | ēmānātūrīs | |||
| vocative | ēmānātūre | ēmānātūra | ēmānātūrum | ēmānātūrī | ēmānātūrae | ēmānātūra | |