Definify.com
Definition 2024
emendaturus
emendaturus
Latin
Participle
ēmendātūrus m (feminine ēmendātūra, neuter ēmendātūrum); first/second declension
- about to correct
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ēmendātūrus | ēmendātūra | ēmendātūrum | ēmendātūrī | ēmendātūrae | ēmendātūra | |
| genitive | ēmendātūrī | ēmendātūrae | ēmendātūrī | ēmendātūrōrum | ēmendātūrārum | ēmendātūrōrum | |
| dative | ēmendātūrō | ēmendātūrō | ēmendātūrīs | ||||
| accusative | ēmendātūrum | ēmendātūram | ēmendātūrum | ēmendātūrōs | ēmendātūrās | ēmendātūra | |
| ablative | ēmendātūrō | ēmendātūrā | ēmendātūrō | ēmendātūrīs | |||
| vocative | ēmendātūre | ēmendātūra | ēmendātūrum | ēmendātūrī | ēmendātūrae | ēmendātūra | |