Definify.com
Definition 2024
emendicaturus
emendicaturus
Latin
Participle
ēmendīcātūrus m (feminine ēmendīcātūra, neuter ēmendīcātūrum); first/second declension
- about to beg
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ēmendīcātūrus | ēmendīcātūra | ēmendīcātūrum | ēmendīcātūrī | ēmendīcātūrae | ēmendīcātūra | |
| genitive | ēmendīcātūrī | ēmendīcātūrae | ēmendīcātūrī | ēmendīcātūrōrum | ēmendīcātūrārum | ēmendīcātūrōrum | |
| dative | ēmendīcātūrō | ēmendīcātūrō | ēmendīcātūrīs | ||||
| accusative | ēmendīcātūrum | ēmendīcātūram | ēmendīcātūrum | ēmendīcātūrōs | ēmendīcātūrās | ēmendīcātūra | |
| ablative | ēmendīcātūrō | ēmendīcātūrā | ēmendīcātūrō | ēmendīcātūrīs | |||
| vocative | ēmendīcātūre | ēmendīcātūra | ēmendīcātūrum | ēmendīcātūrī | ēmendīcātūrae | ēmendīcātūra | |