Definify.com
Definition 2024
emoniturus
emoniturus
Latin
Participle
ēmonitūrus m (feminine ēmonitūra, neuter ēmonitūrum); first/second declension
- about to admonish
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ēmonitūrus | ēmonitūra | ēmonitūrum | ēmonitūrī | ēmonitūrae | ēmonitūra | |
| genitive | ēmonitūrī | ēmonitūrae | ēmonitūrī | ēmonitūrōrum | ēmonitūrārum | ēmonitūrōrum | |
| dative | ēmonitūrō | ēmonitūrō | ēmonitūrīs | ||||
| accusative | ēmonitūrum | ēmonitūram | ēmonitūrum | ēmonitūrōs | ēmonitūrās | ēmonitūra | |
| ablative | ēmonitūrō | ēmonitūrā | ēmonitūrō | ēmonitūrīs | |||
| vocative | ēmonitūre | ēmonitūra | ēmonitūrum | ēmonitūrī | ēmonitūrae | ēmonitūra | |