Definify.com
Definition 2024
enuntiatus
enuntiatus
Latin
Participle
ēnuntiātus m (feminine ēnuntiāta, neuter ēnuntiātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
nominative | ēnuntiātus | ēnuntiāta | ēnuntiātum | ēnuntiātī | ēnuntiātae | ēnuntiāta | |
genitive | ēnuntiātī | ēnuntiātae | ēnuntiātī | ēnuntiātōrum | ēnuntiātārum | ēnuntiātōrum | |
dative | ēnuntiātō | ēnuntiātō | ēnuntiātīs | ||||
accusative | ēnuntiātum | ēnuntiātam | ēnuntiātum | ēnuntiātōs | ēnuntiātās | ēnuntiāta | |
ablative | ēnuntiātō | ēnuntiātā | ēnuntiātō | ēnuntiātīs | |||
vocative | ēnuntiāte | ēnuntiāta | ēnuntiātum | ēnuntiātī | ēnuntiātae | ēnuntiāta |
References
- Félix Gaffiot (1934), “enuntiatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.
- Meissner, Carl; Auden, Henry William (1894) Latin Phrase-Book, London: Macmillan and Co.
-
(ambiguous) the sentence, proposition: enuntiatio, enuntiatum, sententia
-
(ambiguous) the sentence, proposition: enuntiatio, enuntiatum, sententia